Vecmāmiņas bēres bija aizvakar. 15 gadus vecā Alīna, kas dziļi sēroja par viņas nāvi, piecēlās agri, bet no savas istabas iznāca vien tad, kad vecāki aizgāja uz darbu, lai nedzirdētu frāzes “Beidz tā skumt”, “Vecmāmiņa nodzīvoja to, kas viņai bija nolemts”.
Tikai Deniss, mīļotais vecākais brālis Alei neko tādu neteica – viņš pats patiesi sēroja par vecmāmiņas aiziešanu. Jo tieši viņa bija abus izaudzinājusi no mazotnes. Vecāki pastāvīgi pazuda darbā, bet pa vakariem tikai noguruši burkšķēja.
Bet bērni nejutās pamesti – viņiem bija gādīga vecmāmiņa, kas deva viņiem gudrus padomus un visu savas sirds siltumu. Pēc brokastīm Alīna ķērās klāt pie trauku mazgāšanas, bet pēkšņi ar acs kaktiņu pamanīja logam garām paejošu cilvēka stāvu. Ieskatījusies viņa atpazina vecmāmiņu, tikai viņai bija bāla un it kā izsmērējusies seja, un meitene iekliedzās aiz šausmām.
Virtuvē tūlīt pat ieskrēja noraizējies Deniss. Noklausījies drebošajā Alīnā, viņš izskrēja pagalmā, apskatīja visas malas, ieskatījās aizkrāsnē, nevienu neredzēja. Ienākot mājā, viņš pameta acis uz plīti un iekliedzās:
— Ale, panna deg! Tu aizmirsi gāzi izslēgt! – un aizgrieza ciet gāzi.
Tikai pēc tam Alina sajuta, ka smird pēc apdeguma, un pamanīja dūmus virs vecās pannas. Viņa nolēma, ka vecā seja pagalmā viņai tikai izlikusies, bet pēc pāris dienām notika vēl viens dīvains notikums.
Palikusi mājās viena, meitene sāka uzkopšanas darbus, un pēc tam ērti iekārtojās dīvānā un nolēma palasīt žurnālu. Aizejot brālis palūdza viņai aiztaisīt vērtiņus, bet viņa novērsās un par to pavisam aizmirsa.
Denisa paziņojums tūlīt pat atausa atmiņā, kad vārtu durtiņas noskanēja un pagalmā ienāca trīs stipras miesasbūves jaunekļi. Ale viņus nepazina. Puiši pārliecinoši stāvēja pagalmā, ieskatījās logos, lai noteiktu, vai saimnieki ir mājās.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu